¹ Bijušās Čehijas un Slovākijas Federatīvās Republikas parakstīšanas un ratifikācijas datumi.

² Zāras zemes ratifikācija 14.01.1953 — Zāra kļuva par Vācijas neatņemamu sastāvdaļu 01.01.1957.

³ Pirmā ratifikācija: 28.03.1953. Denonsēšana stājas spēkā 13.06.1970.

⁴ Serbijas un Melnkalnes valstu savienības parakstīšanas un ratifikācijas datumi.

⁵ Saskaņā ar Rezolūciju CM/Res(2022)3, ko Ministru komiteja pieņēma 23.03.2022., Krievijas Federācija pārstāj būt Līguma ELS Nr. 5 līgumslēdzēja puse 16.09.2022.

Šo Konvenciju parakstījušās Eiropas Padomes dalībvalstu valdības,

Ievērodamas Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, ko Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā Asambleja pieņēmusi 1948. gada 10. decembrī;

Ievērodamas, ka šī deklarācija paredz nodrošināt vispārēju un efektīvu tajā pasludināto tiesību atzīšanu un ievērošanu;

Ievērodamas, ka Eiropas Padomes mērķis ir panākt lielāku vienotību tās dalībvalstu starpā un ka viens no līdzekļiem, kā šo mērķi sasniegt, ir cilvēka tiesību un pamatbrīvību ievērošana un turpmāka īstenošana;

No jauna apliecinādamas patiesu pārliecību, ka šīs pamatbrīvības ir taisnīguma un miera pamats visā pasaulē un ka tās vislabāk var nodrošināt patiess demokrātisks politisks režīms no vienas puses un vispārējo cilvēktiesību, uz kurām tās pamatojas, kopīga izpratne un ievērošana no otras puses;

Kā Eiropas valstu valdības, kuras vada līdzīgi uzskati un kurām ir kopīgs ideālu, politisko tradīciju, brīvības un likuma varas mantojums, būdamas gatavas spert pirmos soļus atsevišķu Vispārējā deklarācijā minēto tiesību kopīgai īstenošanai;

Apliecinot, ka atbilstoši subsidiaritātes principam galvenā atbildība nodrošināt šajā Konvencijā un tās protokolos noteiktās tiesības un brīvības ir Augstajām Līgumslēdzējām Pusēm un ka, to īstenojot, tās bauda rīcības brīvību, kas pakļauta ar šo Konvenciju izveidotās Eiropas Cilvēktiesību tiesas pārraudzībai,

Ir vienojušās par sekojošo:

1. Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums. Nevienam nedrīkst ar nolūku atņemt dzīvību, izņemot gadījumu, kad tiek izpildīts tiesas spriedums pēc apsūdzības noziegumā, par kuru likums paredz šādu sodu.

2. Dzīvības atņemšana nav uzskatāma par šī panta pārkāpumu, ja tā notiek spēka pielietošanas rezultātā, nepārsniedzot galējas nepieciešamības robežas:

a. lai aizstāvētu jebkuru personu pret nelikumīgu vardarbību;

b. lai veiktu tiesisku aizturēšanu vai aizkavētu tiesiski aizturētas vai apcietinātas personas izbēgšanu;

c. lai saskaņā ar likumu savaldītu dumpi vai apvērsumu.

Nevienu nedrīkst spīdzināt vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt.

1. Nevienu nedrīkst turēt verdzībā vai nebrīvē.

2. Nevienam nedrīkst likt veikt piespiedu vai obligātu darbu.

3. Šī panta izpratnē jēdziens “piespiedu vai obligāts darbs” neietver:

a. jebkuru darbu, ko parasti liek veikt ieslodzījumā, kas piespriests saskaņā ar šīs Konvencijas 5. panta nosacījumiem, vai nosacītas atbrīvošanas laikā no ieslodzījuma;

b. jebkuru militāra rakstura dienestu, vai ja persona atsakās dienēt pārliecības dēļ tajās valstīs, kur tas ir atļauts, to dienestu, kas jāveic obligātā militārā dienesta vietā;

c. jebkuras klaušas ārkārtas stāvokļa vai stihiskas nelaimes gadījumā, kas apdraud sabiedrības labklājību;

d. jebkuru darbu vai dienestu, kas ietilpst parastajos pilsoniskajos pienākumos.

1. Ikvienam ir tiesības uz personisko brīvību un drošību. Nevienam nedrīkst atņemt brīvību, izņemot sekojošos gadījumos un saskaņā ar likumā noteikto kārtību:

a. ja persona tiek tiesiski aizturēta uz kompetentas tiesas sprieduma pamata;

b. ja persona tiek tiesiski aizturēta vai apcietināta par nepakļaušanos likumīgam tiesas spriedumam, vai lai nodrošinātu jebkuru likumā paredzētu saistību izpildi;

c. ja persona tiek tiesiski aizturēta vai apcietināta ar nolūku nodot viņu kompetentām tiesību aizsardzības iestādēm, balstoties uz pamatotām aizdomām, ka šī persona ir izdarījusi sodāmu nodarījumu, vai ja ir pamatots iemesls uzskatīt par nepieciešamu aizkavēt viņu izdarīt likumpārkāpumu vai nepieļaut viņa bēgšanu pēc likumpārkāpuma izdarīšanas;

d. ja tiesiski tiek aizturēts nepilngadīgais vai nu pāraudzināšanas nolūkā, vai lai nodotu viņu kompetentām tiesību aizsardzības iestādēm;

e. ja persona tiek tiesiski aizturēta ar nolūku aizkavēt infekcijas slimību izplatīšanos, vai arī tā ir garīgi slima persona, alkoholiķis vai narkomāns, vai klaidonis;

f. ja persona tiek likumīgi aizturēta vai apcietināta ar nolūku neļaut tai nelikumīgi ieceļot valstī, vai ja pret personu tiek veiktas darbības ar nolūku viņu izraidīt no valsts vai izdot citai valstij.

2. Ikviena arestēta persona nekavējoties jāinformē viņai saprotamā valodā par aizturēšanas iemesliem un par jebkuru viņai izvirzīto apsūdzību.

3. Jebkura persona, kas aizturēta vai apcietināta saskaņā ar šī panta 1.c. punktu, ir nekavējoties nododama tiesnesim vai citai amatpersonai, kura saskaņā ar likumu ir pilnvarota veikt tiesu varas funkcijas, un ir tiesājama saprātīgās laika robežās vai iztiesāšanas laikā atbrīvojama. Atbrīvošana var būt nosacīta, piemērojot līdzekļus, kas nodrošina personas ierašanos tiesā.

4. Jebkura persona, kurai aizturot vai apcietinot atņemta brīvība, var griezties tiesā, kas nekavējoties lemj par viņas aizturēšanas tiesiskumu un nolemj viņu atbrīvot, ja aizturēšana nav bijusi tiesiska.

5. Ikvienai personai, kas aizturēta vai apcietināta pretēji šī panta nosacījumiem, ir nodrošināmas tiesības uz zaudējumu atlīdzību.

1. Ikvienam ir tiesības, nosakot savu civilo tiesību un pienākumu vai jebkuras viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību krimināllietā, uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos neatkarīgā un objektīvā ar likumu izveidotā tiesā. Tiesas spriedums pasludināms publiski, taču preses un publikas klātbūtne procesā var tikt aizliegta uz visu lietas izskatīšanas laiku vai tikai tās daļu tikumības apsvērumu, sabiedriskās kārtības vai valsts drošības interesēs, ja to demokrātiskā sabiedrībā prasa nepilngadīgo intereses vai procesa dalībnieku privātās dzīves aizsardzība, vai arī tādā apmērā, kuru tiesa uzskata par absolūti nepieciešamu, ja īpašajos lietas apstākļos atklātība apdraudētu tiesvedības intereses.

2. Ikviens, kas tiek apsūdzēts noziedzīgā nodarījumā, tiek uzskatīts par nevainīgu, kamēr viņa vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu.

3. Ikvienam, kas tiek apsūdzēts noziedzīgā nodarījumā, ir tiesības vismaz:

a. tikt nekavējoties, viņam saprotamā valodā un detalizēti, informētam par viņam izvirzītās apsūdzības raksturu un iemeslu;

b. uz laiku un līdzekļiem, kas nepieciešami, lai sagatavotu savu aizstāvību;

c. aizstāvēt sevi pašam vai saņemt paša izvēlēta aizstāvja juridisku palīdzību, vai, ja viņam trūkst līdzekļu, lai algotu aizstāvi, saņemt nozīmēta aizstāvja palīdzību par velti, ja tas nepieciešams tiesvedības interesēs;

d. nopratināt vai panākt nopratināt apsūdzības lieciniekus un pieprasīt aizstāvības liecinieku klātbūtni un nopratināšanu ar tādiem pašiem nosacījumiem kā apsūdzības lieciniekus;

e. uz bezmaksas tulka pakalpojumiem, ja viņš nesaprot tiesā lietoto valodu vai nerunā tajā.

1. Nevienu nedrīkst atzīt par vainīgu noziedzīgā nodarījumā tādas darbības vai bezdarbības dēļ, kas, saskaņā ar izdarīšanas brīdī spēkā esošajām nacionālajām un starptautiskajām tiesību normām, netika atzīta par noziedzīgu nodarījumu. Tāpat nedrīkst piespriest smagāku sodu nekā tas, kas bija piemērojams noziedzīgā nodarījuma brīdī.

2. Šis pants neaizliedz tiesāt un sodīt personu par jebkuru darbību vai bezdarbību, kas izdarīšanas brīdī bija noziedzīga saskaņā ar vispārējiem civilizēto tautu atzītajiem principiem.

1. Ikvienam ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un sarakstes neaizskaramību.

2. Publiskās institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas ir paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts vai sabiedrisko drošību vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību, vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības.

1. Ikvienam cilvēkam ir tiesības uz domu, pārliecības un ticības brīvību; šīs tiesības ietver arī brīvību mainīt savu reliģisko piederību vai ticību un nodoties savai reliģijai vai pārliecībai, kā vienatnē tā kopā ar citiem, publiski vai privāti, pielūdzot, izpildot reliģiskas vai rituālas ceremonijas, ievērojot paražas un sludinot mācību.

2. Brīvību nodoties savai ticībai vai pārliecībai var ierobežot tikai likumā paredzētajā kārtībā un tiktāl, cik tas ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, lai nodrošinātu sabiedrisko drošību, sabiedrisko kārtību, sabiedrības veselību vai tikumību, vai aizsargātu citu cilvēku tiesības un brīvības.

1. Ikvienam ir tiesības brīvi izteikties. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no publisko institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām. Šis pants neierobežo valstu tiesības noteikt radioraidījumu, televīzijas raidījumu un kino demonstrēšanas licencēšanas režīmu.

2. Tā kā šo brīvību īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta tādām prasībām, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziedzīgus nodarījumus, aizsargātu veselību vai tikumību, aizsargātu citu cilvēku cieņu vai tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas izpaušanu vai lai saglabātu tiesu varas autoritāti un objektivitāti.

1. Jebkuram cilvēkam ir tiesības uz miermīlīgu pulcēšanās un biedrošanās brīvību, ieskaitot tiesības dibināt arodbiedrības un iestāties tajās, lai aizstāvētu savas intereses.

2. Šo tiesību izmantošanu nedrīkst pakļaut nekādiem ierobežojumiem, izņemot tos, kas noteikti ar likumu un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts vai sabiedrības drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziedzīgus nodarījumus, aizsargātu veselību vai tikumību, vai citu cilvēku tiesības un brīvības. Šis pants neliedz noteikt likumīgus ierobežojumus šo tiesību izmantošanā personām, kas ir bruņoto spēku, policijas vai valsts pārvaldes sastāvā.

Laulības vecumu sasniegušiem vīriešiem un sievietēm ir tiesības stāties laulībā un dibināt ģimeni saskaņā ar valsts iekšējām likumu normām, kas nosaka šo tiesību izmantošanas kārtību.

Ikvienam, kura tiesības un brīvības, kas noteiktas šajā Konvencijā, ir pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu aizsardzību no valsts institūciju puses, neskatoties uz to, ka pārkāpumu ir izdarījušas personas, pildot publiskos dienesta pienākumus.

Šajā Konvencijā minēto tiesību un brīvību īstenošana ir nodrošināma bez jebkādas diskriminācijas, neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas krāsas, valodas, ticības, politiskajiem vai citiem uzskatiem, valstiskās vai sociālās izcelsmes, piederības kādai nacionālajai minoritāti, mantiskā stāvokļa, dzimšanas vai jebkura cita stāvokļa.

1. Kara vai cita ārkārtas stāvokļa gadījumā, kas apdraud nācijas dzīvi, jebkura Augstā Līgumslēdzēja Puse var veikt pasākumus, kas atkāpjas no Konvencijas ietvaros uzņemtajām saistībām, tiktāl, cik to nenovēršami prasa situācijas ārkārtas raksturs, ar nosacījumu, ka šie pasākumi nav pretrunā ar citām starptautisko tiesību noteiktajām saistībām.

2. Iepriekšminētā norma nepieļauj atkāpes no Konvencijas 2. panta, izņemot nāves gadījumus tiesiskas karadarbības rezultātā, un no 3., 4. (1.daļas) un 7. panta.

3. Jebkura Augstā Līgumslēdzēja Puse, kas izmanto šīs atkāpšanās tiesības, pilnībā informē Eiropas Padomes Ģenerālsekretāru par veiktajiem pasākumiem un to iemesliem. Tā informē Eiropas Padomes Ģenerālsekretāru par šo pasākumu izbeigšanu un atgriešanos pie šīs Konvencijas normu pilnīgas ievērošanas.

Neviena no 10., 11. un 14. panta normām nav uzskatāma par kavēkli Augstajām Līgumslēdzējām Pusēm, lai noteiktu ierobežojumus ārzemnieku politiskajām aktivitātēm.

Neviena no šīs Konvencijas normām nav tulkojama kā kādas valsts, personu grupas vai personas tiesības veikt jebkuru darbību, kuras mērķis ir likvidēt šajā Konvencijā atzītās tiesības un brīvības vai ierobežot tās lielākā mērā nekā tas noteikts šajā Konvencijā.

Ierobežojumi, kurus šī Konvencija pieļauj attiecībā uz minētajām tiesībām un brīvībām, nav piemērojami citiem mērķiem kā vien tiem, kam tie ir paredzēti.

Lai nodrošinātu to saistību ievērošanu, kuras ar Konvenciju un tās protokoliem uzņēmušās Augstās Līgumslēdzējas Puses, ir izveidota Eiropas Cilvēktiesību tiesa, turpmāk saukta par “Tiesu”. Tā darbojas pastāvīgi.

Tiesas sastāvā ir tiesneši, kuru skaits atbilst Eiropas Padomes dalībvalstu skaitam.

1. Par tiesnešiem var būt personas ar augstām morālām īpašībām, atbilstoši kvalificētas, lai ieņemtu augstus tiesu varas amatus, vai arī autoritatīvi juristi.

2. Kandidātiem jābūt jaunākiem par 65 gadiem tajā datumā, līdz kuram Parlamentārā Asambleja ir pieprasījusi trīs kandidātu sarakstu saskaņā ar 22. pantu.

3. Tiesneši darbojas Tiesā savā vārdā.

4. Savu pilnvaru termiņa laikā tiesneši nevar veikt darbības, kas nav savienojamas ar viņu neatkarību un objektivitāti vai prasībām, ko izvirza šis pilnas darba slodzes amats; visus jautājumus, kas izriet no šī noteikuma piemērošanas, izšķir Tiesa.

Tiesnešus ievēl Parlamentārā Asambleja no katras Augstās Līgumslēdzējas Puses ar balsu vairākumu no Augstās Līgumslēdzējas Puses piedāvātā triju kandidātu saraksta.

1. Tiesnešus ievēl uz deviņiem gadiem. Viņi nevar tikt ievēlēti atkārtoti.

2. Tiesneši ieņem savu amatu līdz tam laikam, kamēr viņi tiek aizstāti. Tomēr viņi turpina izskatīt lietas, kuras tie jau ir iesākuši izskatīt.

3. Nevienu tiesnesi nevar atcelt no amata, ja vien pārējie tiesneši ar divu trešdaļu balsu vairākumu nenolemj, ka šis tiesnesis vairs neatbilst nepieciešamajiem amata nosacījumiem.

1. Tiesai ir savs sekretariāts, kura funkcijas un darba organizācija tiek noteikta Tiesas nolikumā.

2. Ja tiesnesis izskata lietu vienpersoniski, Tiesas darbā palīdz ziņotāji, kuri darbojas saskaņā ar Tiesas priekšsēža pilnvarojumu. Ziņotāji veido daļu no Tiesas sekretariāta.

Tiesa plenārsēdē:

a. uz trim gadiem ievēl Tiesas priekšsēdi un vienu vai divus priekšsēža vietniekus, kas var tikt ievēlēti atkārtoti;

b. izveido palātas uz noteiktu laika posmu;

c. ievēl Tiesas palātu priekšsēžus, kas var tikt ievēlēti atkārtoti;

d. pieņem Tiesas nolikumu;

e. ievēl sekretāru un vienu vai vairākus sekretāra vietniekus;

f. iesniedz jebkādu pieprasījumu saskaņā ar 26. panta 2. daļu.

1. Tiesas sēdes notiek tiesnešiem izskatot iesniegtās lietas vienpersoniski, komitejās, kuru sastāvā ir trīs tiesneši, palātās, kuru sastāvā ir septiņi tiesneši un Lielajā palātā, kuras sastāvā ir septiņpadsmit tiesneši. Tiesas palātas izveido komitejas uz noteiktu laika posmu.

2. Pēc Tiesas plenārsēdes pieprasījuma, Ministru Komiteja ar vienbalsīgi pieņemtu lēmumu var uz noteiktu laika posmu samazināt tiesnešu skaitu palātās līdz pieciem tiesnešiem.

3. Tiesnesis nevar vienpersoniski izskatīt nevienu sūdzību, kas iesniegta pret Augsto Līgumslēdzēju Pusi, no kuras šis tiesnesis ir ievēlēts.

4. Tiesnesis, kurš ir ievēlēts no tās Augstās Līgumslēdzējas Puses, pret kuru tiek izskatīta lieta, ir palātas un Lielās palātas sastāvā ex officio. Ja šāda tiesneša nav vai viņš nevar piedalīties sēdē, tiesas sēdē ar tiesneša pilnvarām piedalās persona, kuru Tiesas priekšsēdis izvēlas no attiecīgās Līgumslēdzējas Puses iepriekš iesniegta saraksta.

5. Lielās palātas sastāvā ietilpst arī Tiesas priekšsēdis, priekšsēža vietnieki, palātu priekšsēži un citi tiesneši, kas tiek izvēlēti saskaņā ar Tiesas nolikumu. Ja lieta tiek nodota izskatīšanai Lielajā palātā saskaņā ar 43. pantu, neviens no palātas tiesnešiem, kas ir taisījuši spriedumu, nevar piedalīties Lielās palātas sēdē, izņemot palātas priekšsēdi un tiesnesi, kurš piedalījās kā tiesnesis, kurš ir ievēlēts no attiecīgās Augstās Līgumslēdzējas Puses, vai ar šāda tiesneša pilvarām.

1. Izskatot lietu vienpersoniski, tiesnesis var atzīt par nepieņemamu izskatīšanai vai izslēdzamu no Tiesā izskatāmo lietu saraksta saskaņā ar 34. panta noteikumiem iesniegtu sūdzību, ja šāds lēmums var tikt pieņemts bez tālākas lietas izskatīšanas.

2. Šāds lēmums ir galīgs.

3. Ja tiesnesis neatzīst sūdzību par nepieņemamu izskatīšanai vai izslēdzamu, tad šis tiesnesis nodod to tālākai izskatīšanai komitejai vai palātai.

1. Izskatot sūdzību, kas iesniegta saskaņā ar 34. panta noteikumiem, komiteja var vienbalsīgi:

a. atzīt to par nepieņemamu izskatīšanai vai izslēdzamu no izskatāmo lietu saraksta, ja šāds lēmums var tikt pieņemts bez tālākas lietas izskatīšanas vai

b. atzīt to par pieņemamu izskatīšanai un vienlaicīgi pasludināt spriedumu pēc būtības, ja attiecībā uz lietas pamatā esošo jautājumu par Konvencijas vai tās Protokolu interpretāciju vai piemērošanu jau ir iedibināta Tiesas pastāvīgā judikatūra.

2. Saskaņā ar 1. daļu pieņemtie lēmumi un spriedumi ir galīgi.

3. Ja tiesnesis, kurš ir ievēlēts no Augstās Līgumslēdzējas Puses pret kuru tiek izskatīta lieta, nav komitejas loceklis, komiteja var jebkurā tiesvedības stadijā uzaicināt šo tiesnesi ieņemt kādu no komitejas locekļu vietām, ņemot vērā visus būtiskos apsvērumus, tai skaitā to, vai attiecīgā Līgumslēdzēja Puse ir apstrīdējusi 1. daļas b. apakšpunktā paredzētās procedūras piemērošanu.

1. Ja netiek pieņemts lēmums saskaņā ar 27. vai 28. pantu vai spriedums saskaņā ar 28. pantu, palāta lemj par to, vai saskaņā ar 34. pantu iesniegtās individuālās sūdzības ir pieņemamas izskatīšanai un izskata lietu pēc būtības. Sūdzību var pieņemt izskatīšanai arī ar atsevišķu lēmumu.

2. Palāta lemj par to, vai saskaņā ar 33. pantu iesniegtās starpvalstu sūdzības ir pieņemamas izskatīšanai un izskata lietu pēc būtības. Lēmums par sūdzības pieņemšanu izskatīšanai tiek pieņemts atsevišķi, ja vien Tiesa izņēmuma gadījumos neizlemj citādi.

Ja kādā palātā izskatāmā lietā rodas nopietns jautājums par Konvencijas vai tās protokolu interpretāciju, vai, ja kāda tai iesniegtā jautājuma izskatīšana var novest pie rezultāta, kas ir pretrunā ar Tiesas iepriekš taisīto spriedumu, palāta jebkurā brīdī pirms sprieduma pasludināšanas var nodot lietu izskatīšanai Lielajā palātā.

Lielā palāta:

a. izskata sūdzības, kas iesniegtas saskaņā ar 33. vai 34. pantu, ja palāta ir nodevusi lietu izskatīšanai saskaņā ar 30. pantu, vai ja lieta tai ir nodota saskaņā ar 43. pantu;

b. izlemj jautājumus, ko Tiesai iesniegusi Ministru Komiteja saskaņā ar 46. panta 4. daļu; un

c. izskata lūgumus par konsultatīvu atzinumu sniegšanu, kas iesniegti saskaņā ar 47. panta nosacījumiem.

1. Tiesai ir piekritīgas visas lietas, kas saistītas ar Konvencijas un tās protokolu interpretāciju un piemērošanu un kas iesniegtas saskaņā ar 33., 34., 46. un 47. panta nosacījumiem.

2. Strīds par to, vai lieta ir piekritīga Tiesai, ir atrisināms ar Tiesas lēmumu.

Ikviena Augstā Līgumslēdzēja Puse var iesniegt Tiesai sūdzību par jebkuru šīs Konvencijas un tās protokolu nosacījumu pārkāpumu, ko varētu būt izdarījusi cita Augstā Līgumslēdzēja Puse.

Tiesa var saņemt sūdzību no jebkuras fiziskas personas, nevalstiskas organizācijas vai fizisko personu grupas, kas apgalvo, ka kāda no Augstajām Līgumslēdzējām Pusēm ir pārkāpusi viņu tiesības, kas noteiktas Konvencijā vai tās protokolos. Augstās Līgumslēdzējas Puses apņemas nekādā veidā nekavēt šo tiesību efektīvu izmantošanu.

1. Tiesa var izskatīt lietu vienīgi tad, ja ir izsmeltas visas iekšējās apstrīdēšanas vai pārsūdzības iespējas vispāratzīto starptautisko tiesību normu izpratnē un ja sūdzība ir iesniegta četru mēnešu laikā, skaitot no dienas, kad ticis pieņemts galīgais lēmums minētajā lietā.

2. Tiesa neizskata nevienu sūdzību, kas iesniegta saskaņā ar 34. pantu, kura:

a. ir anonīma; vai

b. pamatā ir tāda pati kā Tiesas jau izskatīta lieta vai ja tā jau ir bijusi pakļauta kādai citai starptautiskai izmeklēšanas vai mierizlīguma procedūrai un nesatur nekādus būtiski jaunus faktus.

3. Tiesa atzīst par nepieņemamu jebkuru individuālu sūdzību, kas iesniegta saskaņā ar 34. pantu, ja tā uzskata, ka:

a. sūdzība neatbilst Konvencijas vai tās protokolu nosacījumiem, tā ir acīmredzami nepamatota vai tāda, ar kuru ļaunprātīgi tiek izmantotas individuālās sūdzības iesniegšanas tiesības; vai

b. sūdzības iesniedzējs nav cietis būtisku kaitējumu, ja vien cilvēktiesību ievērošana saskaņā ar Konvenciju un tās Protokoliem nerada nepieciešamību izskatīt sūdzību pēc būtības.

4. Tiesa noraida jebkuru sūdzību, kuru tā uzskata par nepieņemamu saskaņā ar šī panta nosacījumiem. Tā var šādi rīkoties jebkurā tiesvedības stadijā.

1. Visās lietās, kuras izskata palāta vai Lielā palāta, tai Augstajai Līgumslēdzēja Pusei, kuras pilsonis ir iesniedzējs, ir tiesības iesniegt rakstiskus paskaidrojumus un piedalīties tiesas sēdēs.

2. Taisnīgas tiesas spriešanas interesēs Tiesas priekšsēdis var uzaicināt jebkuru Augsto Līgumslēdzēja Pusi, kas nav puse attiecīgajā lietā, vai jebkuru ieinteresētu personu, kas nav iesniedzēja, iesniegt rakstiskus paskaidrojumus vai piedalīties tiesas sēdēs.

3. Eiropas Padomes Cilvēktiesību komisārs var iesniegt rakstiskus paskaidrojumus visās lietās, kas tiek skatītas palātā vai Lielajā palātā, un piedalīties tiesas sēdēs.

1. Jebkurā tiesvedības stadijā Tiesa var nolemt izslēgt sūdzību no izskatāmo lietu saraksta, ja apstākļi ļauj secināt, ka:

a. iesniedzējs vairs nevēlas uzturēt iesniegto sūdzību vai

b. strīds ir atrisināts, vai

c. jebkura cita Tiesas konstatēta iemesla dēļ vairs nav attaisnojama sūdzības turpmāka izskatīšana.

Tomēr Tiesa turpina sūdzības izskatīšanu, ja to prasa Konvencijā un tās protokolos noteikto cilvēktiesību ievērošana.

2. Tiesa var nolemt atjaunot kādu sūdzību savā izskatāmo lietu sarakstā, ja tā uzskata, ka apstākļi attaisno šādu rīcību.

Tiesa izskata lietu kopā ar pušu pārstāvjiem un, ja nepieciešams, uzsāk izmeklēšanu, kuras sekmīgai norisei attiecīgajām Augstām Līgumslēdzējām Pusēm jānodrošina visi nepieciešamie apstākļi.

1. Jebkurā tiesvedības stadijā, Tiesa var nodot sevi pušu rīcībā, lai panāktu mierizlīgumu, balstoties uz Konvencijā un tās protokolos noteikto cilvēktiesību ievērošanu.

2. Tiesas process, kas noris saskaņā ar 1. daļas nosacījumiem, ir konfidenciāls.

3. Ja tiek panākts mierizlīgums, Tiesa izslēdz attiecīgo lietu no lietu saraksta, pieņemot lēmumu, kas satur īsu faktu izklāstu attiecīgajā lietā, un panākto risinājumu.

4. Šis lēmums tiek nodots Ministru Komitejai, kas uzrauga lēmumā minēto noteikumu izpildi.

1. Tiesas sēdes ir atklātas, ja vien Tiesa izņēmuma gadījumos nenolemj citādi.

2. Sekretariātam glabāšanā nodotie dokumenti ir publiski pieejami, ja vien Tiesas priekšsēdis nenolemj citādi.

Ja Tiesa konstatē, ka ir noticis Konvencijas vai tās protokolu pārkāpums, un ja attiecīgās Augstās Līgumslēdzējas Puses iekšējās tiesību normas paredz tikai daļēju šī pārkāpuma seku novēršanu, Tiesa, ja nepieciešams, cietušajai pusei piešķir taisnīgu atlīdzību.

Palātu spriedumi kļūst galīgi saskaņā ar 44. panta 2.daļas nosacījumiem.

1. Trīs mēnešu laikā no dienas, kad palāta ir taisījusi spriedumu, jebkura no pusēm šajā lietā izņēmuma gadījumos var lūgt nodot šo lietu izskatīšanai Lielajā palātā.

2. Tiesnešu kolēģija piecu Lielās palātas tiesnešu sastāvā šo lūgumu pieņem, ja attiecīgajā lietā rodas nopietns jautājums par Konvencijas vai tās protokolu interpretāciju vai piemērošanu, vai ja tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme.

3. Ja minētā tiesnešu kolēģija lūgumu pieņem, Lielā palāta taisa spriedumu šajā lietā.

1. Lielās palātas spriedums ir galīgs.

2. Palātas spriedums kļūst galīgs,

a. kad puses paziņo, ka tās nelūgs attiecīgās lietas nodošanu izskatīšanai Lielajā palātā; vai

b. trīs mēnešus pēc tam, kad ir ticis taisīts spriedums, ja nav lūgta lietas nodošana izskatīšanai Lielajā palātā; vai

c. kad Lielās palātas tiesnešu kolēģija noraida lūgumu nodot lietu izskatīšanai Lielajā palātā, kas iesniegts saskaņā ar 43. pantu.

3. Galīgais spriedums tiek publicēts.

1. Gan spriedumi, gan lēmumi, ar kuriem sūdzības tiek atzītas par pieņemamām izskatīšanai vai par noraidāmām, ir jāmotivē.

2. Ja spriedums daļēji vai pilnībā neatspoguļo vienbalsīgu tiesnešu viedokli, jebkurš tiesnesis ir tiesīgs pievienot tam savas atsevišķās domas.

1. Augstās Līgumslēdzējas Puses apņemas ievērot galīgos Tiesas spriedumus ikvienā lietā, kurā tās ir puses.

2. Galīgais Tiesas spriedums tiek nodots Ministru Komitejai, kura uzrauga tā izpildi.

3. Ja Ministru Komiteja uzskata, ka galīgā sprieduma izpildes uzraudzību apgrūtina sprieduma interpretācijas problēma, tā var nodot šo jautājumu Tiesai lēmuma pieņemšanai. Lēmumam par jautājuma nodošanu Tiesai ir nepieciešams Komitejā esošo valstu pārstāvju divu trešdaļu balsu vairākums.

4. Ja Ministru Komiteja uzskata, ka Augstā Līgumslēdzēja Puse atsakās ievērot galīgo spriedumu lietā, kurā tā ir puse, tā var pēc oficiāla paziņojuma nosūtīšanas attiecīgajai Līgumslēdzējai Pusei un ar lēmumu, kas pieņemts ar Komitejā esošo valstu pārstāvju divu trešdaļu balsu vairākumu, nodot šo jautājumu Tiesai lēmuma pieņemšanai par to, vai attiecīgā Līgumslēdzēja Puse nav izpildījusi savas 1.daļā noteiktās saistības.

5. Ja Tiesa konstatē 1.daļas pārkāpumu, tā nodod lietu Ministru Komitejai lēmuma pieņemšanai par veicamajiem pasākumiem. Ja Tiesa nekonstatē 1.daļas pārkāpumu, tā nodod lietu Ministru Komitejai, kas izbeidz lietas izskatīšanu.

1. Pēc Ministru Komitejas lūguma Tiesa var sniegt konsultatīvu atzinumu par juridiska rakstura jautājumiem, kas attiecas uz Konvencijas un tās protokolu interpretāciju.

2. Šie atzinumi nevar skart nevienu jautājumu, kas saistīts ar Konvencijas I. sadaļā un tās protokolos noteikto tiesību un brīvību saturu vai apjomu, vai jebkuru citu jautājumu, kuru Tiesai vai Ministru Komitejai varētu nākties izskatīt saskaņā ar sūdzību, ko varētu iesniegt saskaņā ar Konvenciju.

3. Ministru Komitejas lēmumiem par konsultatīva atzinuma lūgšanu Tiesai nepieciešams Komitejā esošo valstu pārstāvju balsu vairākums.

Tiesa lemj, vai Ministru Komitejas lūgums sniegt konsultatīvu atzinumu ietilpst tās kompetencē, kā noteikts 47. pantā.

1. Tiesas konsultatīvais atzinums ir motivējams.

2. Ja konsultatīvais atzinums daļēji vai pilnībā neatspoguļo vienbalsīgu tiesnešu viedokli, jebkurš tiesnesis ir tiesīgs pievienot tam savas atsevišķās domas.

3. Tiesas atzinums tiek nosūtīts Ministru Komitejai.

Tiesas darbības izdevumus sedz Eiropas Padome.

Savu pienākumu pildīšanas laikā tiesneši bauda privilēģijas un imunitātes, kas ir noteiktas Eiropas Padomes Statūtu 40. pantā un līgumos, kas noslēgti saskaņā ar to.

Saņemot pieprasījumu no Eiropas Padomes Ģenerālsekretāra, jebkura Augstā Līgumslēdzēja Puse sniedz paskaidrojumus par veidu, kādā tās iekšējās tiesību normas nodrošina jebkura šīs Konvencijas noteikuma reālu īstenošanu.

Nekas šajā Konvencijā nav iztulkojams kā ierobežojums vai atkāpšanās no jebkurām cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, kas ir atzītas saskaņā ar jebkuras Augstās Līgumslēdzējas Puses likumiem vai jebkuru citu līgumu.

Nekas šajā Konvencijā neierobežo Ministru Komitejas pilnvaras, ko tai piešķir Eiropas Padomes statūti.

Augstās Līgumslēdzējas Puses atsakās, izņemot atsevišķas savstarpējas vienošanās, no līgumu, konvenciju vai deklarāciju izmantošanas, kuras ir spēkā to starpā, lai prasības veidā iesniegtu izskatīšanai strīdu, kas radies, interpretējot vai pielietojot šo Konvenciju, citām strīdu izšķiršanas instancēm nekā tām, kas ir paredzētas šajā Konvencijā.

1. Ikviena valsts, vai nu šīs Konvencijas ratifikācijas laikā, vai pēc tās ratifikācijas, var paziņot saskaņā ar šī panta 4. daļu, nosūtot rakstveida deklarāciju Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram, ka šī Konvencija tiks piemērota visām vai atsevišķām teritorijām, par kuru starptautiskajām attiecībām tā ir atbildīga.

2. Konvencija tiks piemērota paziņojumā minētajā teritorijā vai teritorijās, sākot ar trīsdesmito dienu, skaitot no dienas, kad Eiropas Padomes Ģenerālsekretārs saņem šo paziņojumu.

3. Tomēr minētajās teritorijās šīs Konvencijas nosacījumi tiek pielietoti, ņemot vērā vietējās prasības.

4. Ikviena valsts, kas ir nosūtījusi deklarāciju saskaņā ar šī panta 1. daļu, jebkurā laikā pēc tam var iesniegt deklarāciju par vienu vai vairākām teritorijām, uz kurām attiecas deklarācija, ka tā atzīst Tiesas kompetenci saņemt prasības no fiziskām personām, nevalstiskajām organizācijām vai fizisko personu grupām kā noteikts Konvencijas 34. pantā.

1. Parakstot šo Konvenciju vai nosūtot tās ratifikācijas rakstu, ikvienai valstij ir tiesības izdarīt atrunu attiecība uz jebkuru atsevišķu Konvencijas nosacījumu tiktāl, cik kāds no tās teritorijā spēkā esošajiem likumiem neatbilst šim nosacījumam. Šī panta izpratnē vispārēja rakstura atrunas nav pieļaujamas.

2. Jebkurai saskaņā ar šo pantu izdarītai atrunai ir jāsatur īss attiecīgā likuma izklāsts.

1. Augstā Līgumslēdzēja Puse var denonsēt šo Konvenciju tikai pēc pieciem gadiem kopš dienas, kad tā kļuva par Konvencijas dalībvalsti, paziņojot par to sešus mēnešus iepriekš rakstiskā paziņojumā, kas adresēts Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram, kurš par to informēs pārējās Augstās Līgumslēdzējas Puses.

2. Šāda denonsēšana neatbrīvo attiecīgo Augsto Līgumslēdzēju Pusi no tās saistībām šīs Konvencijas ietvaros attiecībā uz jebkuru rīcību, kas varētu tikt uzskatīta par šo saistību pārkāpumu, ko tā varētu būt izdarījusi pirms denonsēšanas spēkā stāšanās brīža.

3. Ikviena Augstā Līgumslēdzēja Puse, kas pārtrauc būt Eiropas Padomes locekle, zaudē savas dalībvalsts statusu attiecībā uz šo Konvenciju saskaņā ar tiem pašiem nosacījumiem.

4. Konvencija var tikt denonsēta saskaņā ar šī panta iepriekšējo daļu nosacījumiem attiecībā uz jebkuru teritoriju, par kuru saskaņā ar 56. panta nosacījumiem tika paziņots, ka šī Konvencija to aptver.

1. Šo Konvenciju var parakstīt Eiropas Padomes dalībvalstis. Tā jāratificē. Ratifikācijas raksti tiek deponēti Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram.

2. Šī Konvencija stāsies spēkā pēc tam, kad tiks deponēti desmit ratifikācijas raksti.

3. Eiropas Savienība var pievienoties Konvencijai.

4. Attiecībā uz ikvienu šai Konvencijai pievienojušos valsti, kas to ratificē vēlāk, Konvencija stājas spēkā ar to dienu, kad šīs valsts ratifikācijas raksts tiek deponēts.

5. Eiropas Padomes Ģenerālsekretārs paziņo visām Eiropas Padomes dalībvalstīm par Konvencijas stāšanos spēkā, Augsto Līgumslēdzēju Pušu vārdus, kas ir to ratificējušas, un visiem ratifikācijas rakstiem, kas tiek deponēti vēlāk.

Parakstīta 1950. gada 4. novembrī Romā, angļu un franču valodā, abiem tekstiem esot vienlīdz autentiskiem, vienā eksemplārā, kas glabājas Eiropas Padomes arhīvā. Ģenerālsekretārs nosūta apstiprinātas kopijas ikvienai šo Konvenciju parakstījušajai valstij.